Mūsdienās sociālās zinātnes pētot tādas grupas kā ģimenes lielākoties koncentrējas uz cilvēku uzvedību. Daļa sociālo zinātnieku atdala subjekta cilvēka uzvedības subjekta nozīmi atsevišķās disciplīnās: personības pētīšanā (psiholoģija), kultūra (lingvistika un antropoloģija) un sociālā uzvedība (socioloģija, ekonomika un politikas zinātne). Šo īpatnību pamatā ir pieņēmums, ka kultūru veido kopējas zīmes un simboli, no kuriem aktors konstruē kultūras nozīmi. Bieži vien sociālie zinātnieki uzskata simbolu nozīmi par vispārsaprotamu kultūrā un ar tādu domu veido arī anketas – pieņemot, ka zīme vai simbols tiek saprasts vispārīgi/vienā veidā. Bet daži sociālie zinātnieki uzskata, ka mēs nevaram izprast uzvedību, kamēr nezinām situācijas nozīmi un stimulus, kas iedarbojušies uz aktoru.
Simboliskā interakcionisma pieejai ir bagāta un sarežģīta vēsture. Šodien termins simboliskais interakcionisms reprezentē daudzpusīgu ģimenes teoriju klāstu, kam kopīgs aizsākums, no kura veidojušies atšķirīgi varianti.
Vislielākā ietekme uz sociālajām zinātnēm 20.gs. nākusi no Čārlza Darvina. Darvins pārstāvēja koncentrētu un bioloģiski pamatotu pieeju, kas bija kontrastā abstraktajam ideālismam, kas tolaik Eiropā bija iecienītākā filozofija. Ziemeļamerikas intelektuāļiem koncentrētā bioloģiskā pieeja, kas uzsver organisma „adaptāciju” videi, šķita daudz atraktīvāka. Trīs Ziemeļamerikas pētnieku idejas bija noteicošas simboliskā interakcionisma izveidē. Čārlzs Pīrss atklāja zīmju un simbolu teoriju, Viljams Džeims atklāja priekšstatu par sevi attiecībās ar vidi un Džons Djūijs atklāja prāta konceptu. Kopā šie trīs zinātniski izveidoja pragmatisma filozofijas skolu, no kā vēlāk izveodojās simboliskais interakcionisms. …
