Testamenta kā vienpusēja darījuma, kurā izteikta testatora griba, raksturojums

Testamentārās mantošanas problēmas
Neatraidāmo mantinieku un neatņemamās daļas institūts
Formālā neatraidāmo mantinieku izpratne - testatoram, taisot testamentu, tajā katrā ziņā jāmin ar saviem vistuvākajiem mantiniekiem kādā daļā no mantojuma, vai arī jāizslēdz šīs personas no mantojuma, šīs prasības neievērošana padarīja testamentu
par nederīgu (romiešu tiesības). Vēlāk Prētora tiesības sistēmu pārveidoja, papildinot neatraidāmo mantinieku loku (nosakot, ka visi bērni ir vienlīdzīgi – iekļaujot adoptētos) un nosakot, ka apietie (neminētie) neatraidāmie mantinieki varēja griezties pie Prētora ar lūgumu apstiprināties mantojuma tiesībās pretēji testamentam, un iegūstot tik daudz, cik būtu saņēmuši, ja testamenta vispār nebūtu.
Materiālā neatraidāmo mantinieku izpratne – atsakoties no neatraidāmo mantinieku formālām tiesībām, tika ieviests neatraidāmo mantinieku neatņemamās daļas institūts, kas neatraidāmiem mantiniekiem deva iespēju saņemt no testamentāriem mantiniekiem ekonomiski novērtējamu daļu, bet tādēļ nepadarīja šīs personas par mantiniekiem.
CL ieviestie termini nav atbilstoši normās ietvertai būtībai – nav paredzētas neatraidāmo mantinieku tiesības noteikti tikt apveltītiem ar zināmu mantojuma daļu un nav uzlikts testatoram par pienākumu šos mantiniekus noteikti izslēgt no mantojuma. Tādējādi ir pamats uzskatīt, ka CL, sekojot Vācijas tiesību paraugam, ir ieviests materiālais neatņemamās daļas institūts. Līdz ar to, lai arī CL pastāv jēdziens “neatraidāmie mantinieki”, ar to ir saprotamas personas, kurām ir tiesības saņemt ½ no likumiskās daļas vērtības, jo likums tām nekur nepiešķir neatraidāmo mantinieku tiesības. Tādējādi neatraidāmais mantinieks Civillikuma izpratnē nav atzīstams par mantinieku, kas saņem mantojumu – visu mirušai personai piederējušo tiesību un pienākumu kopību - ,un viņš nevar pieprasīt mantojumu kā tādu.
…