Jau kopš filozofijas pirmsākumiem, tā ir pievērsusies visdažādākajam problēmu lokam, tai skaitā arī vērtībām. Lai gan aksioloģija radusies tikai 19.gadsimta beigās, vērtības kā tādas pastāvējušas jau sen. Nīče ir teicis, ka „vērtības ir pilnīgi atkarīgas no tā, kas tās vertē. Tās ir laiciskas, mainīgas, atkarīgas no situācijas”. Es uzskatu, ka ir tādas vērtības, kuras ar nelielām izmaiņām, bet tomēr pastāvējušas vienmēr, visos laikos.
Tāpat kā katrs cilvēks, arī katrs laika posms vēsturē ir vienreizīgs un neatkartojams. Tāpat kā cilvēkam, arī konkrētam laika posmam piemīt viņa īpašās atšķirības, īpatnības, laikmetīgums. Taču arī laikam un cilvēkam piemīt kāda neatņemama sastāvdaļa, kuras esamība dzīvei piešķir pilnīgi citādāku nokrāsu. Tie ir cilvēki, ar kuriem mums jāsadzīvo ikdienā visu mūsu mūžu, kuri ar katru nodzīvoto mirkli piešķir pasaulei kādu īpašu nozīmi un laikam - Vārdu. Un pat šeit var atrast savas likumsakarības, jo laiku veido cilvēki, bet cilvēkus – laiks un . . . citi cilvēki.…
