Latvijas televīzijas vēsture

Sākumā Rīgas televīzijas stacijas raidījumus varēja uztvert vien 50 - 60 km rādiusā un tamdēļ radās nepieciešamība pēc jaunām televīzijas stacijām, kur tiktu uzstādīti televīzijas raidītāji gan skaņai, gan attēlam un papildus torņi antenas uzstādīšanai. Jo augstāk antena ir pacelta, jo tā labāk uztver televīzijas raidīto signālu. Tamdēļ 1958. gadā kā otrais republikā tika nodots lietošanai Kuldīgas tornis un televīzija ienāca arī Kurzemē. "Raidītājam Kuldīgā no Rīgas televīzijas studijas bija jāpievada televīzijas programma. Šim nolūkam uzbūvēja pirmo radiorelejstaciju. Ar speciālu radiouztverošu iekārtu un antenu palīdzību televīzijas signālu no Rīgas noraidīja uz Tukumu, kur bija uzcelta radiorelejlīnijas starpstacija, no Tukuma uz starpstaciju Sabilē un tālāk uz Kuldīgas televīzijas staciju." 1 Tā sāka veidoties televīzijas raidošais tīkls Latvijā. Latvijas pilsētās tika būvētas televīzijas stacijas, un tām pa radioreleju līnijām tika pievadīta televīzijas programma.
"1961. gadā sākās otras televīzijas programmas pārraidīšana. Jau uzbūvētajās televīzijas stacijās uzstādīja papildus raidītāju, torņos – antenas, radioreleju līnijā izveidoja papildus kanālu otrajai programmai. Vēlāk, sākot retranslēt trešo televīzijas programmu, tīklu paplašināšanas darbi kļuva vēl sarežģītāki, jo vecā tipa torņos papildus antenas vairs nevarēja uzstādīt. Tad izstrādāja iekārtas, kas ļāva diviem televīzijas raidītājiem raidīt ar vienu antenu, kā arī tika rekonstruēti paši torņi.  Augot raidītāju skaitam, tiem vairs nepietika televīzijas kanālu metru viļņu diapazonā. Lai neradītu televīzijas raidītāju savstarpējos traucējumus Latvijā un arī kaimiņzemēs, sāka izmantot kanālus "decimetru viļņu" diapazonā."2 Lai nosegtu vietas, kur televīziju uztver ar traucējumiem uzstādīja arī mazjaudīgos televīzijas retranslatorus.…