Paradokss L.A.Senekas vēstulēs Lucīlijam

Non minus contemni quam suspici nocet. (XIV, 10) – Tikt cienītam ir ne mazāk kaitīgi kā tikt nicinātam.
Te Seneka izmanto šo paradoksu kā kodolīgu kopsavilkumu iepriekš vēstulē izteiktajām domām par to, ka gudrajam jāsargās no tiekšanās pēc varas, jo daudziem nācies baidīties tāpēc, ka viņu rokās bija vara.
Paradokss plašākā kontekstā ilustrē domu, ka, lai arī gudrajam neklājas pārmērīgi rūpēties par savu miesu, viņiem tomēr nevajag tīši raidīt to briesmās, ja pēc tā nav nekādas vajadzības.

Tātad Seneka paradoksu izmanto arī, lai kodolīgi raksturotu sava laika sabiedrības pagrimumu, tai pakļaujoties dažādiem netikumiem, no kuriem viņš galvenokārt nosoda greznību, baudkāri un vispārēju izlaidību. Tas izmantots, runājot arī par to, ka, lai gan gudrajam jābūt savādākam nekā šī pagrimusī sabiedrība un viņš nedrīkst bīties nabadzības, grūtību, mocību un pat nāves, viņam tomēr nevajag arī pārspīlēt un tīši pakļaut sevi briesmām.

Pašpietiekamība
Ait sapientem nulla re egere, et tamen multis illi rebus opus esse. (IX, 14) Saka, ka gudrajam nekā netrūkst un tomēr daudzas lietas viņam ir vajadzīgas.
Tas ir stoiķa Hrīsipa izteiciens, kuru Seneka skaidro šādi: gudrajam vajadzīgas rokas, acis un vēl daudz kas cits un tomēr viņam nekā netrūkst, jo trūkums pamatojas uz nepieciešamību, bet gudrajam nekā netrūkst, t.i., viņš nejūtas nelaimīgs, ja viņam kaut kā nav. Seneka sniedz tam piemēru: gudrajam vajadzīgi draugi, bet arī bez draugiem viņš nebūs nelaimīgs, jo viņam pietiek pašam ar sevi. Laimi viņš nemeklē ārējos apstākļos, bet gan pats sevī.
Seneka tātad izmanto šo paradoksu, lai ilustrētu domu, ka gudrajam pietiek pašam ar sevi un tādēļ viņam nav nepieciešami draugi un citu sabiedrība vispār, lai dzīvotu laimīgi.

Secinājumi.
Seneka izmanto paradoksu, runājot par visām galvenajām atziņām, kādas sastopamas viņa vēstulēs Lucīlijam – par to, ka nedrīkst baidīties nāves, bet gan jāiemācās to pieņemt un sagaidīt labprātīgi, par to, ka bagātība nedara laimīgu un jāmācās dzīvot pieticīgi, ka gudrais ir pašpietiekams, par to, cik samaitāta ir viņa laika sabiedrība Romā un ka gudrajam jācenšas no tās vairīties un rādīt citādu priekšzīmi, par to, ka vienīgais labums un vienīgais, kas sniedz laimi, ir tikumiska rīcība. Paradokss aplūkotajos gadījumos, kalpo, lai īsi un kodolīgi izteiktu šīs atziņās. Tas var tikt lietots arī kā secinājums, kas kodolīgi apkopo vēstulē izteiktās domas vienā pārsteidzošā tēzē, vai arī tieši otrādi – paradokss tiek izteikts, iesākot jaunu domu, un pēc tam izklāstīts daudz plašāk, bieži vien sniedzot arī piemērus.
…