Jau stundu, kā lietus lāses pakšķina pret mana loga palodzi, taču pamanījis esmu to tikai tagad. Un nav tā, ka šis fakts mani pārsteigtu – es it kā visu laiku esmu zinājis, ka līst, bet tikai tagad aptvēris to ar prātu, ar apziņu – iepriekš par to bija informēta tikai mana zemapziņa. Saka, ka zemapziņa ir ļoti bagātīgs resurss.. tā uzkrājot atmiņu par visu notikušo, un var sniegt atbildes uz daudziem jautājumiem, par kuriem pašam cilvēkam nav skaidrības. Vai nav intriģējoši? Tādas lietas mani vienmēr ir saistījušas.
Jāsaka gan, ka vairāk par psiholoģiskiem jautājumiem iesāku interesēties tad, kad sāku biežāk apgrozīties sabiedrībā un kontaktēties ar svešiem cilvēkiem... Labs psihologs pirmkārt ir labs cilvēku pazinējs, bet kurš gan negribētu tāds būt? Iespējams tomēr, ka daudzi to neapzinās, bet cilvēka dabas pazīšana ir ļoti vērtīga īpašība. Tā ļauj paredzēt iespējamo cilvēka rīcību un izskaidrot jau notikušo. Parasti gan, kad es cenšos prognozēt tālākās cilvēku darbības, es pieļauju vairākus variantus, kuri reizēm var būt diametrāli pretēji, bet apdomājot katru no tiem, es izvēlos pāris ticamākos. Nevaru teikt, ka vienmēr uzminu par simts procentiem, bet galu galā arī pats minēšanas un analīzes process man ir interesants.…
