Atsevišķiem teikuma vārdiem vai vārdu savienojumiem runātājs var piešķirt zināmu sintaktisku, bieži vien arī stilistisku patstāvību, tos novietojot teikumā īpašā vietā un īpaši savrupinot. S a v r u p i n ā t - tas nozīmē īpaši izcelt kādu teikuma locekli vai teikuma locekļu grupu, nošķirot to runā no pārējās teikuma daļas ar pauzēm, izrunājot ar pazeminātu vai paaugstinātu runas toni palēninātā tempā, rakstos atdalot ar pieturzīmēm.
Savrupinājumi papildina kādu citu teikuma locekli. Tos lieto teikumā, ja ir nepieciešama konkretizācija. Izņemot divdabja teicienu, savrupinājums atrodas aiz paskaidrojamā vārda.
P: Zālē gulēja četri paprāva auguma goblinu kareivji, melnīgsnēji un drukni.
Savrupinājumu izmantošana paver iespēju plašāk un precīzāk izteikt domas, bagātina valodu, padara to izteiksmīgāku.
Dažiem savrupinājumiem ir vairāk noteikta vieta teikumā, dažiem mazāk noteikta. Novietojuma ziņā attieksmē pret raksturojamo vārdu savrupinājumi ir tādi, kas vienmēr atrodas aiz raksturojama vārda, un tādi, kas atrodas tiklab pirms raksturojamā vārda, kā aiz tā.
P: Aragons steidzās kalnup, arvien pielikdams soli. Aragons, arvien pielikdams soli, steidzās kalnup.…
