Pēdējos divdesmit gados ekonomisko aktivitāšu globalizācijas process virzās arvien ātrāk uz priekšu, dažādu valstu ekonomikām kļūstot atkarīgām vienai no otras. No visiem globalizācijas dzinuļiem tādiem kā starptautiskā tirdzniecība, likumdošanas universalizācija, darbaspēka migrācija, ārvalstu investīcijas utml. pēdējais ir visvairāk pamanāmais. Ar to daļēji var skaidrot cilvēku negatīvo attieksmi pret lielajām starptautiskām korporācijām, kuras ir viens no globalizācijas rezultātiem. No ekonomiskā viedokļa ārvalstu investīcijas zināmā mērā varētu uzskatīt par svarīgāko globalizācijas izpausmi. Starptautiskās finanšu institūcijas, politiķi un liela daļa ekonomistu ārvalstu tiešās investīcijas uzskata par universāllīdzekli jebkurai ekonomiska rakstura problēmas risināšanai attīstības valstu ekonomikā. Tas, ka ārvalstu tiešo investīciju piesaiste ir viens no būtiskākajiem ietekmējošiem faktoriem veiksmīgai tautsaimniecības attīstībai, jaunu darba vietu radīšanai un iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanai, ir kļuvis par vispāratzītu un tradicionālu faktu. Tiek uzskatīts, ka neierobežotas ārvalstu kapitāla plūsmas veicina efektīvāku resursu sadali, kas savukārt sekmē attīstību. Taču ekspertu domas šajā jautājumā dalās, piemēram, slovēņu ekonomikas profesors J.Mencingers uzskata, ka ārvalstu tiešo investīciju ietekme uz attīstību ir atkarīga no valsts tirdzniecības politikas – eksporta orientētās valstīs ārvalstu tiešās investīcijas veicina attīstību, savukārt valstīs, kur tirdzniecības politika veicina importu, tām nav nekādas ietekmes.1…
