Lai noskaidrotu motivējošo faktoru atšķirības dažāda vecuma darbiniekiem, nepieciešams zināt, vai cilvēkam, atrodoties dažādos vecuma posmos, vajadzības ir atšķirīgas. Lai varētu to noskaidrot, tika aplūkotas vairāku autoru personības attīstības teorijas.
Dažādiem autoriem ir dažāds dalījums vecumu grupās. Piem., Ē.Ēriksons vecumposmus iedala šādi: 0-1g.v., 2-3g.v., 4-5.g.v, 6-12g.v., 13-19g.v., 20-24g.v., 25-64g.v., 65-nāve.(4;87) Šis iedalījums ir pamatots ar cilvēka dzīves periodiem, kas saistās ar vecākiem, darbu, laulībām, bērnu audzināšanu un pensijas vecuma tuvošanos, pensijas vecumu un nāves tuvošanos. (11;152)
Sīkāk tiks aplūkoti tie vecumposmi, kuri saistīti ar to laiku cilvēka mūžā, kad viņš gatavojas patstāvīgai dzīvei un kļūst darbspējīgs.
Jaunība (13-19) – jaunietim, pa lielākai daļai, nav patstāvīgu ienākumu avotu, viņš ir atkarīgs no vecākiem, vai saņem nelielu stipendiju studējot. Šajā laikā pusaudzim veidojas identitāte – lomu difūzija (izplūšana). Viņam ir jāapvieno viss, ko jūt un zina par sevi kā skolnieku, dēlu, draugu, sportistu uc. sociālajām lomām, lai izveidotu iekšējo pasauli kā viengabalainu veselumu.…
