Nodevība ir bieži apskatīta literatūrā, taču reti kad tā ir viena pati, parasti tai līdzās vai pretī ir uzticība, uzticēšanās. “Uzticība ir augstākais no tikumiem. Uzticība saliedē cilvēka dzīvi, lai tā nesšķīstu neskaitāmās mirkļa aizrautībās kā stikls tūkstoš drumslās.” (Milans Kundera.) Uzticība praktiski vienmēr ir nemainīga, jo tās būtība arī slēpjas pastāvībā (svaidīšanos apkārt par uzticību būtu grūti nosaukt), taču nodevība un neuzticība katrreiz var būt savādāka. Tā var būt gan dabiska un lielu ļaunumu neradoša, gan pārdomāta, iepriekš rūpīgi izplānota un neģēlīgi vai pat cietsirdīgi realizēta. Katrs autors to aplūko savādāk - no nodevēja, nodotā vai vērotāja puses; nosodot vai attaisnojot.…
