Liroepika ir daiļliteratūras veids, kurā apvienotas dzejas un prozas (dažreiz arī dramaturģijas) iezīmes: tā ir rakstīta saistītā valodā, ir vēstījoša un sižetiska.
Liroepikā iezīmējas lirikas un epikas īpatnības. Šajā dzejas veidā iekļaujas vārsmotā valodā sacerēti daiļdarbi, kuros vēstījums par varoņiem un notikumiem cieši saistās ar autora subjektīviem pārdzīvojumiem un atziņām.
Liroepiskos darbos pavīd daudz spraigas darbības un dialogu, kas tos tuvina dramaturģijai. Dramatiskais elements ļauj izkārtot tekstu kā lugā - ar dialogiem, monologiem, remarkām. Šādos gadījumos mēdz runāt par lirodramatiku.
Galvenie liroepikas paveidi ir poēma, balāde, fabula. Atsevišķos avotos tiek pieminēts arī eposs, sāga, romance.
Poēma (gr. poiein – radīt, darināt) ir cildinošs vēstījums par liktenīgu cīņu tautas vai atsevišķa cilvēka dzīvē.
Pēc savas žanriskās struktūras poēmas ir dažādas – episkas, liriskas, dramatiskas. Episkās poēmas centrā ir vēstījums ar ārējiem notikumiem, liriskajā poēmā – autora ekspresija, dramatiskajā – dramatisks dialogs. Taču visu poēmu pamatā ir tēlojamā objekta monumentalitāte, problemātikas filozofiski laikmetīgais vērienīgums un cildinājuma, apdziedājuma patoss. …
