Mūsdienās pasaulē eksistē apmēram piecdesmit dažādas psiholoģijas nozares, taču joprojām īpaša vieta un nozīme tiek piešķirta personības psiholoģijai, psiholoģijai, kas velta uzmanību personības augšanai, attīstībai, sakārtotībai un pilnveidošanai. Cilvēka personības aprakstu var veidot no divām pozīcijām vai viedokļiem: no paša cilvēka iekšējā psihiskā satura stāvokļa un no ārējās pozīcijas, kas būtu cilvēka izpausmju un saistību rakurss ar sabiedrību, ar apkārtējiem cilvēkiem. Tomēr visās psiholoģijas koncepcijās pastāv vienojošais faktors – cilvēka psihiskais veidols optimālā gadījumā ir harmonisks savā veselumā un cilvēks var izpausties un reaģēt uz pasauli adekvāti vispārējām cilvēces nostādnēm, neatrodoties konfrontācijā vai cita veida izteikti destruktīvā stāvoklī, kas būtu vērsts pret apkārtējiem cilvēkiem un vidi.
Lai izsargātos no pārsteidzīgiem vispārinājumiem un citām kļūdām, sava pieredze ir jākontrolē un jāpapildina, novērojot citus cilvēkus. Citu cilvēku dvēseles dzīvi mēs varam novērot netieši, kā tā atspoguļojas citas personas vaibstos un kustībās, vispārīgi miesas dzīves izpaudumos. Šāda iejušanās cita dvēseles stāvokļos iespējama uz līdzības slēdzienu pamata. Par cita subjekta pārdzīvojumiem, vērojot viņa izturēšanos un ārieni, varam spriest, balstoties uz saviem agrākiem pieredzējumiem.…
