Pašnāvības ir izdarītas visos laikos, un, lai arī to cēloņi bieži ir līdzīgi, katreiz notiekošajam ir sava specifika, sava apstākļu sakritība.
Šī tēma mums šķiet ļoti biedējoša, bet tai pašā laikā arī gribējās to papētīt dziļāk. Arī mums tuvo paziņu lokā ir zināmi cilvēki, kas ir gan izdarījuši pašnāvības, gan arī tādi, kas tās darīt ir mēģinājuši. Daudz esam domājuši par faktoriem, kas pamudinājuši šos cilvēkus izdarīt šādu galēju soli. Jāpiebilst, ka visi mums zināmie cilvēki nav bijuši ne alkaholiķi, ne narkomāni un visi bija ģimenes cilvēki ar “it kā” sakārtotu dzīvi… Vēlāk pēc notikušās traģēdijas ir nācies dzirdēt no ģimenes puses visai skarbus vārdus, jo “aizgājējs” uz citu ģimenes locekļu pleciem atstājis ne tikai rūpes par apbedīšanu, cilvēku neizpratni, bet arī visai daudz citu problēmu.
Protams, būtu muļķīgi cilvēkam pārmest izmisumu, apjukumu, u.t.t., bet mēs domājam, ka tieši sociālajiem darbiniekiem, psihologiem un visvairāk, tuviniekiem jājūt, jāprognozē, jāiedziļinās apkārtējo dvēselēs, jo neviena problēma nav tik liela, lai nevarētu to, ja ne atrisināt, tad vismaz atvieglot.…
