Dodoties pastaigā ar savu grupiņu uz tuvējo parku, bijām nolēmuši veikt vērojumu, taču īsti nevarējām vienoties, ko īsti vērosim. Te pēkšņi Markuss paklūp un nokrīt zemē uz vēdera. Izrādās, zēns bija aizķēries aiz akmeņa. Tā mums radās laba doma vērot akmeņus, kas atrodas parkā. Es bērniem izstāstīju teiku „Kā akmeņi radušies.”
Bērni man jautāja, kas viņiem būs jādara un, ko ņemsim līdzi. Pastāstīju bērniem, kas mums būs nepieciešams: plastilīns, baltas lapas un parastie zīmuļi.
Galvenā daļa
Devāmies vērot divus akmeņus, aicināju bērnus sasveicināties ar akmeņiem un izdomāt tiem vārdus. Bērni domāja vārdus. Vislabākie pēc kopīgas vienošanās bija Pelēcis un Sirmais. Tā akmeņiem devām vārdus.
Tad bērniem radās jautājums: „Kāpēc akmeņiem vajag vārdus?” Es pastāstīju, ka mums cilvēkiem arī taču dod vārdus un, lai mēs šos akmeņus varētu atšķirt, tad dosim tiem vārdus.…
