Te vilks sāka gauži raudāt: Es tikai gribu ļoti, ļoti ēst! Neviens negrib ar mani draudzēties un uzcienāt ar gardumiem!
Te kur bijusi kur ne, garām gāja Sarkalngalvīte, kura bija ceļā pie slimās vecmāmiņas. Izdzirdējusi, ka kāds gauži raud, nākusi skatīties kas tam par vainu.
Uzklausījusi vilka bēdas, Sarkangalvīte pacienāja vilku ar pīrādziņiem un teica: Tu allaž esi dusmīgs, tāpēc visi no tevis baidās! Ja tu būsi priecīgāks un laipnāks, tad citi gribēs ar tevi draudzēties.
Vilks uzreiz sajutās labāk, apsolīja vairs nebūt tik dusmīgs un nebiedēt citus. Arī sivēntiņi iznāca no savas akmens mājas, samīļoja vilku un apsolīja draudzēties. Kopš tā laika vilks kļuva par labu draugu visiem meža iemītniekiem.
…
