Tiesības rodas laika gaitā tautas vēsturiskās dzīves objektīvā procesā, bet ne subjektīvas cilvēku gribas rezultātā. Šāda vēsturiska tiesību izpratne tika izvirzīta vēsturiskās tiesību teorijas (skolas) mācībā, līdz ar to apgāžot dabisko tiesību teoriju.
Vēsturiskā tiesību teorija tiesībās saskata ne cilvēka gribas izpausmi un ne dabisko vajadzību, bet likumsakarīgu sabiedrības attīstības produktu.
Šīs teorijas pārstāvji apgalvo, ka valstī pastāvošās tiesības nerodas tikai to priekšrakstu rezultātā, kas tiek uzspiesti sabiedrībai „no augšas”, bet gan spontāni, bez likumdevēja palīdzības.
Dabisko tiesību doktrīna māca, ka tiesības ir nemainīgs dabas ,likums, bet pozitīvo tiesību doktrīna tiesības atzīst par patvaļīgu cilvēku darbības rezultātu šo doktrīnu pretrunu rezultātā radās ideja par tiesību likumu sakarīgu attīstību. Tas nozīmē, ka tiesības nerodas kādas atsevišķas paaudzes darbības rezultātā. Katras tautas tiesības ir tās vēsturiskais mantojums, no kura tā nedrīkst atteikties.
Sabiedrībai (un katram tās loceklim individuāli) ir tiesības prasīt no jebkura konkrētās sabiedrības indivīda vai sabiedrības locekļu grupas konkrētu uzvedību.…
