| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| 1. | Ievads | 3 |
| 2. | Baltijas valstu ekonomika pēc PSRS | 5 |
| 2.1. | Latvija | 5 |
| 2.2. | Lietuva | 9 |
| 2.3. | Igaunija | 10 |
| 2.4. | Baltijas Asambleja un Baltijas Ministru padome | 11 |
| 3. | Secinājumi | 13 |
| 4. | Pielikums | 15 |
| 4.1. | Latvija | 15 |
| 4.2. | Lietuva | 20 |
| 4.3. | Igaunija | 26 |
| 5. | Izmantotā literatūra | 27 |
Pirmos gadus pēc neatkarības atgūšanas Latvijas ekonomikā dominēja īstermiņa un vidēja perioda uzdevumi tirgus ekonomikas pamatu veidošanai un makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai. To skaitā cenu un tirdzniecības liberalizācija, privātīpašumu atjaunošana, savas valūtas ieviešana, tirgus ekonomikas funkcionēšanai nepieciešamo institūciju veidošana un tamlīdzīgi. [7]
Tomēr ekonomiskā attīstība Latvijā sākot ar 1996. gadu pārgājusi jaunā fāzē — no makroekonomiskās stabilizācijas perioda deviņdesmito gadu sākumā uz ekonomisko izaugsmi. Laikā no 1996. gada līdz 2000. gadam iekšzemes kopprodukts (IKP, kas ir viens no galvenajiem tautsaimniecības attīstības rādītājiem) ir palielinājies par 25,6% jeb vidēji gadā par 4,7%. Šajos gados IKP Latvijā ir pieaudzis aptuveni divas reizes straujāk nekā ES valstis un pusotras reizes straujāk nekā ES kandidātvalstīs. Pamazām sāk samazināties starpība starp Latvijas un ES IKP uz vienu iedzīvotāju. 2000. gadā Latvijā tas bija apmēram 29% no ES vidējā (1996. gadā — 25%). [7]
Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir relatīvi zems - 1999. gadā Ls 1603. IKP uz vienu iedzīvotāju, rēķināts pirktspējas paritātes vienībās, 1999. gadā bija tikai 28% no ES vidējā.[6]
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums 1999. gadā bija 1,1 %, apjoms faktiskajās cenās - 3897 milj. latu jeb 1603 lati uz vienu iedzīvotāju. 1999. gada pirmajā pusē bija jūtama Krievijas ekonomiskās krīzes ietekme, kuras dēļ daļa Latvijas uzņēmumu bija spiesti pārtraukt vai ierobežot ražošanu, un tas negatīvi ietekmēja Latvijas eksportu.[3]
Komunālie, sociālie un individuālie pakalpojumi pieauga par 7,9 %. Apstrādes rūpniecībā apjoms 1999. gadā samazinājās par 9,8 % (piemēram, pārtikas produktu un dzērienu ražošana saruka par 17 %, tekstilizstrādājumu - par 13 %). Būtisks kritums bija lauksaimniecībā, kur kopapjoms samazinājās par 12,6 %.[3]
Iekšzemes kopprodukta pieaugums 2000. gadā bija 6,6 %, apjoms faktiskajās cenās - 4333 milj. Latu. 1999. gada novembrī Latvijā darba meklētāji bija 14,5% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem - par 0,7 procentpunktiem vairāk nekā 1998. gada novembri. Viens no galvenajiem bezdarba cēloņiem ir tas, ka trūkst darba pieredzes, ko šobrīd prasa darba devēji. [6]
Latvijas rūpniecībā visvairāk investīciju īpatsvara ziņā ir no Vācijas (15,8% no ārvalstu investīcijām rūpniecībā), Zviedrijas (10,2%) un Singapūras (10,1%). Visvairāk Vācija ir investējusi tekstilrūpniecībā (36% no Vācijas investīcijām Latvijas rūpniecībā), un tās ir gandrīz 2/3 no ārvalstu investīcijām šajā nozarē. Arī transporta līdzekļu ražošanā Vācijas uzņēmēji ieguldījuši 2/3 no ārvalstu investīcijām šajā nozarē. [7] …
Pasaules ekonomikas lejupslīde atstāja ievērojamu ietekmi uz Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ekonomikas attīstību. Neraugoties uz to, šo valstu ekonomiskie rezultāti bija labāki nekā gaidīts. Baltijas valstis joprojām saglabā līderpozīcijas ES valstu vidū attiecībā uz ekonomiskā pieauguma rādītājiem . Visām trim valstīm ir salīdzinošas priekšrocības – zemākas izmaksas, labvēlīga un arvien sakārtotāka uzņēmējdarbības vide, kā arī izdevīgs ģeogrāfiskais novietojums un lielas investīcijas. Nelielais attālums līdz lieliem un/vai bagātiem tirgiem (piemēram, Krievija, Polija, Skandināvija) ir vēl viens izaugsmes potenciāla veicinātājs. Liela nozīme eksporta un uzņēmējdarbības attīstībā ir vienotā ekonomikas reģiona izveidošanai. Baltijas valstu sadarbība ir daudzpusīga un racionāla. Tā pamatojas uz trīs valstu kopējām interesēm un mērķiem ārpolitikas un drošības politikas jomās: drošības un labklājības sekmēšana, ekonomiskās attīstības veicināšana, darbība ES un NATO. Intensīva ir Baltijas valstu sadarbība enerģētikas, vides aizsardzības un transporta infrastruktūras projektos. Baltijas valstis pēdējo 15 gadu laikā ir uzkrājušas vērtīgu reformu īstenošanas pieredzi, ar kuru tagad iepazīstina citas demokrātiski orientētas valstis, kā arī kopīgi ar Baltijas jūras reģiona valstīm un institūcijām īsteno dažādus projektus ES Kaimiņu politikas ietvaros. Baltijas valstu sadarbības ietvaros tiek uzturēts aktīvs politiskais dialogs prezidentu, parlamentu priekšsēdētāju, valdību vadītāju, kā arī ārlietu ministru līmenī. Lielu ieguldījumu Baltijas valstu ārpolitikas saskaņošanā un praktiskās sadarbības sekmēšanā sniedz Baltijas Asambleja un Baltijas Ministru Padome. Darba mērķis – noskaidrot, kā attīstījusies Baltijas valstu ekonomika un kā tās ir saistītas.
