Jau sen pierādīts, ka audzināšana ir sarežģīts, komplekss process, ko īsteno dažādi sabiedriskie institūti, piemēram, bērnudārzi, skolas. Par audzināšanu var runāt gan plašākā nozīmē – kad tieši un netieši tiek veidota sabiedrības locekļa personība, gan sašaurinātā – kā par konkrētu paņēmienu, kas ļauj panākt nepieciešamo audzināšanas efektu. Abos gadījumos audzināšanas centrs ir ģimene, un tas ir tieši tas, kas mani interesē.
Ģimenes pamatā tiek likti personības pamati. Ģimenes, protams, ir atšķirīgas. Sastopamas ir lielas ģimenes, kurās ir kupls bērnu pulciņš, gan vecvecāki, satopamas arī nepilnas ģimenes, kurās visbiežāk pietrūkst tēva stingrās, gādīgās un drošās rokas. Kurās no šīm ģimenēm izaugs vislabākie bērni? Pats ģimenes modelis kā tāds rezultātu nenosaka. Ir neiespējami prognozēt, nepazīstot ģimenes savstarpējās attiecības, vērtību orientācijas ģimenē, kultūru, attieksmi pret darbu utt. Ģimenes labklājību nevar balstīt tikai uz ekonomiskiem, tīri loģiskiem vai emocionāliem pamatiem. …
