Kubas valdība savas valsts ekonomisko politiku organizē pēc sociālisma principiem – rezultāts tam ir valsts kontrolēta plānveida ekonomika jeb komandekonomika. Šāda ekonomiskā sistēma Kubā pastāv kopš 1959. gada 1. janvāra revolūcijas, kas tika veikta bijušā Kubas valsts vadītāja Fideļa Kastro vadībā. Mūsdienās tikai divās valstīs – Kubā un Ziemeļkorejā - pastāv plānsaimniecība klasiskā veidā.1
„Komandekonomika ir tāda saimnieciskās dzīves organizācija, kur pastāv sabiedriskais īpašums uz ražošanas resursiem. Ekonomisko sakaru galvenā forma ir plānveidīgums. Jautājumus - ko, cik, kā un kam ražot – risina nevis tirgus, privātā uzņēmējdarbība, bet gan valsts, kas vada tautas saimniecību no vienota centra. Plānveidīgumam jānodrošina ekonomikas nemitīga augšupeja, resursu efektīva izmantošana un augsts dzīves līmenis. Taču, kā rāda prakse, šos uzdevumus komendekonomika nevar atrisināt, tādēļ šī ekonomiskā sistēma nav dzīvotspējīga.”2
Kā pierādījums šīs ekonomiskās sistēmas nepilnīgumam ir arī daudzās ekonomiskās un sociālās problēmas, kas šobrīd pastāv Kubā un kuras valdība nespēj novērst. Viena no lielākajām problēmām, ar ko ikdienā sastopas šīs valsts iedzīvotāji, ir lielais preču deficīts.…
