1995. gada 29. novembrī klajā nākušajā “Baltajā grāmatā” kā galvenais izglītības mēķis tiek minēts izglītots Eiropas cilvēks. Atbalstot “mācīšanās mācīties” pieeju visas dzīves laikā, grāmatas autori paziņoja, ka “izglītības būtiskā misija ir palīdzēt ikvienam attīstīt viņa paša potenciālu un kļūt par pilnīgu, dzīvu būtni pretstatā instrumentam, kas kalpo eknonomikai; zināšanu un prasmju apguvei jāiet roku rokā ar rakstura veidošanu, pasaules uzskata paplašināšanos un savas atbildības uzņemšanos sabiedrībā [6., 7.]. Nākotnē ikviena cilvēka vietu sabiedrībā aizvien vairāk noteiks viņa paša iegūtās zināšanas. Jau tuvākajās desmitgadēs sabiedrība savu kapitālu ieguldīs zināšanu apguvē, un tā būs sabiedrība, kura māca un mācās, kurā katrs indivīds pats veido savu profesionālo kvalifikāciju. Tā būs sabiedrība, kas mācās mūža garumā [6.].
Arī mūsu Izglītības likuma [23.] mērķis ir nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Atbilstoši izglītojamā vecumam un vajadzībām tiek nodrošinātas iespējas:
iegūt zināšanas un prasmes humanitāro, sociālo, dabas un tehnisko zinību jomā,
iegūt zināšanas, prasmes un attieksmju pieredzi, lai piedalītos sabiedrības un valsts dzīvē,…
