Jau pirmajos pēckara gados padomju vara Latvijā uzsāka aktīvu darbību, lai pārveidotu izglītības sistēmu.
Galveno uzmanību skolā veltīja komunistiskā pasaules uzskata veidošanai, mācību procesā apkarojot brīvdomību un ieaudzinot paļāvību.1
Šīs pārmaiņas izpaudās gan kā tiešas represijas, gan arī kā prasības pārkārtot mācību plānus un aktīvi iesaistīties ideoloģiskajās kampaņās. Dažu gadu laikā tika slēgtas visas mazākumtautību skolas, rezultātā palika tikai divas mācību valodas skolas – latviešu un krievu.2
Minoritāšu mācību iestāžu likvidācija bija likumsakarīgs solis, jo atbilda Staļina izstrādātajai nacionālajai politikai, kas paredzēja etnisko minoritāšu asimilāciju.3
Izglītības jautājumiem Padomju Savienībā tika pievērsta liela izmanība. Pozitīvi vērtējams bija tas, ka iespējas mācīties bija katram, jo izglītība kļuva lēta, līdz ar to arī pieejamāka lielākajai daļai iedzīvotāju, kā arī tas, ka pamatizglītība, vēlāk arī vidējā izglītība, tika padarīta par obligātu. 1960/1961. gadā beidzās pāreja uz obligāto astoņgadīgo izglītību.4
Komunistiskajai partijai jauno paaudzi centās sagatavot Latvijas Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienība (komjaunatne), kuras uzdevumā lielākā Latvijas jauniešu vecumā no 14 – 28 gadiem bija komjaunieši, 9 – 14 veci pusaudži – pionieri, bet jaunākie skolēni bija oktobrēni.5
Par galvenajiem mācību priekšmetiem kļuva politikas zinības un krievu valoda.…
