Pirmais posms: 01.07.1990.-01.01.1994. Līdz šī posma sākumam tika atcelti visi kapitāla kustības ierobežojumi Eiropas Kopienas (EK) valstīs. Šajā periodā EK valstis aktivizēja monetārās politikas koordināciju. Izšķiroša loma lēmumu pieņemšanā bija Eiropas Ekonomiskās kopienas dalībvalstu centrālo banku vadītāju komitejai[1].
Otrais posms: 01.01.1994.-01.01.1999. Šis posms sākās ar Eiropas Monetārā institūta (EMI) dibināšanu. Galvenie uzdevumi šajā fāzē bija Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) izveidošanas priekšdarbu veikšana, īpaši monetārās politikas principu izstrāde, kā arī gatavošanās eiro ieviešanai. Svarīgs darba aspekts bija arī monetārās politikas koordinācijas nostiprināšana starp Eiropas Savienības (ES) valstīm un valstu veiktā progresa novērtēšana. EMI kļuva par ECB dibināšanas personāla bāzi[1].
Trešais posms: no 01.01.1999. Izšķirošie politiskie lēmumi par EMS III fāzes sākumu tika pieņemti 1998. gada maijā, kad ES Ministru padome noteica, kuras valstis kļūs par eiro zonas dalībniecēm jau no 1999. gada sākuma, kā arī iecēla ECB valdi, par prezidentu apstiprinot Nīderlandes centrālās bankas bijušo vadītāju Vilemu F. Duizenbergu. Bez tam tika neatsaucami fiksēti topošās eiro zonas valstu nacionālo valūtu maiņas kursi attiecībā pret eiro. 1999. gada 1. janvārī notika Eiropas vienotās valūtas - eiro - ieviešana bezskaidras naudas norēķinos, bet skaidras naudas formā šī valūta apgrozībā nonāks 2002. gada 1. janvārī[1].
…
