Es izvēlējos analizēt tieši šo romānu, jo ,pirmkārt, tā ir mana mīļākā grāmata, otrkārt, tā ir arī visdīvainākā grāmata, ko esmu savā mūžā izlasījusi. Un lai labāk izprastu šīs savādās grāmatas morāli, sūtību un autora ieceri, es to nolēmu izpētīt sīkāk.
Autobiogrāfiskās analīzes pieejas izvēle arī nav nejauša, jo pats G.G.Markess apgalvo, ka šis romāns ir tikai un vienīgi viņa bērnības poētisks atspoguļojums.
Autors savu bērnību ir pavadījis nelielā Kolumbijas pilsētiņā Arakatakā viņa vectēva Nikolasa Markesa, atvaļinātā pulkveža, un viņa sievas donjas Trankilianas mājā. Vecmāmiņa bija dzimusi Kolumbijā, Guahiro pussalā – mītu, leģendu un māņticības zemē, līdz ar to viņu saistīja viss pārdabiskais. Viņa bija laba pasaku stāstītāja un ar saviem neparastiem stāstiem iekvēlināja sava mazdēla iztēli. Turpretim vectēvs kalpoja kā pretsvars tautas folkloras radītajai pasaulei, viņš arī bija kārs stāstītājs, taču viņa stāstītajā nebija nekā pasakaina – tās bija atmiņas par karagājieniem un cīņām. Sintezējot šīs tik dažādās vēstījuma formas, autors rada pats savu oriģinālu izteiksmes veidu, ko var nosaukt par romānu – mītu…
