Elīna Zālīte (1898 – 1955) ir rakstījusi gan prozu, gan lugas, gan dzeju, gan tulkojusi no igauņu valodas. Saskarsme ar igauņu literātiem atspoguļo dažas īpašības, kas raksturīgas E. Zālītes personībai kopumā, piemēram, strauja vēlēšanās gūt panākumus1. E. Zālītei ir bijis grūti ielauzties latviešu literātu vidē, jo viņa nāk no provinces – no Apes. Grūtības rada arī tuberkuloze, ar kuru dzejniece saslimst 19 gadu vecumā.
Elīnas Zālītes, Austras Dāles, Lilijas Auzas, Elzas Ķezberes, Karolas Dāles dzeja iezīmē savdabīgu jaunromantisma līniju, ko varētu dēvēt par harmonisko jaunromantismu2. To raksturo romantisma traģisko, neatrisināmo pretrunu izlīdzinājums, stipri pieklusināts romantiskais nemiers un trauksme, ļaušanās saskaņai ar savām jūtām un dabu, gaišs optimisms. Tā ir kamerstila dzeja, kurā dzejnieka uzmanība no romantisma globālajiem mērogiem un dziļumiem pārslēdzas uz šaurāku – personisko, individuālo pārdzīvojumu. Var saskatīt arī romantismam tipiskos pretstatus, konfliktus, emocijas, bet tās ir pārceltas ikdienas apziņas jomā. Dzejas pamatā ir tiekšanās pēc ideāla, nespēja samierināties ar ikdienišķi prozaisko eksistēšanu, alkas pēc citas dzīves.…
