Āraišu ezerpils

Perioda raksturojums

Āraišu ezerpils ir vēlā dzelzs laikmeta ( 800. – 1200.g) seno latgaliešu pils, kas tikusi apdzīvota 9. – 10.gs. Jāpiebilst, ka dzelzs laikmets ir pēdējais periods pirms senlatviešu pakļaušanas.
Vēlo dzelzs laikmetu raksturojot jāsaka, ka šajā laikā notika klimata uzlabošanās, ko zinātniskā valodā mēdz dēvēt par otrā pēcledus laikmeta klimata optimumu. Šajā periodā notika temperatūras paaugstināšanās, kas padarīja klimatu sausāku un kontinentālāku, taču šajā periodā notika upju, ezeru un purvu ūdens līmeņa celšanos. Gaisa temperatūras paaugstināšanās rezultātā vairāk uz ziemeļiem izplatījās dažādu augu un dzīvnieku sugas.
Vēlā dzelzs laikmetā Latvijas teritorija bija kļuvusi par samērā aktīvu tirdzniecības ceļu, kur liela nozīme bija Daugavas ūdensceļam un ūdensceļam pāri Baltijas jūrai. Izņemot nozīmīgākos ūdensceļus, liela nozīme bija arī sauszemes tirdzniecības ceļiem.
Šajā periodā Latvijas teritoriju apdzīvoja tādas baltu ciltis kā kurši, zemgaļi, sēļi un latgaļi, kā arī somugru cilts – lībieši. Pateicoties tirdzniecības attīstībai par šīm ciltīm parādījās arvien vairāk rakstisku liecību.
Kopumā varētu teikt, ka iedzīvotāju skaits vēlajā dzelzs laikmetā vairākkārt palielinājās. Par šādas situācijas esamību liecina kapulaukos atrasto iedzīvotāju, kā arī pašu lauku skaits.
Pamatnodarbošanās šajā periodā neatšķīrās no iepriekšējiem periodiem, tās joprojām bija zemkopība, lopkopība, zveja, medības un meža dravniecība. Apmetnes šajā periodā bija samērā dažādas. Pastāvēja ciemi, ezerpilis, pilis, viensētas, senpilsētas u.c. Zemes vienu no otras atdalīja dabiskās robežas, piemēram, upes, meži utt.
Rezumējot var teikt, ka šis periods bija zināms uzplaukuma laiks, taču tā nobeigums bija visai traģisks, jo krusta karu ietekmē šī teritorija nonāca vācu bruņniecības un garīdzniecības rokās.

…