Ja mēs apskatām kopainu, tad varam redzēt, ka lielākā daļa no emigrantiem strādā darbā, kur nav nepieciešama kvalifikācija, tātad tie ir “melnstrādnieki” jeb darbinieki, kuri izpilda zemas kvalifikācijas darbus, kuros nav nepieciešama speciāla apmācība, piemēram, dažādu ogu vai augļu lasīšana, trauku mazgāšana utml. Šo emigrantu kopējais īpatsvars ir, apmēram, vairāk nekā 50% no kopskaita. Cilvēku nodarbinātība šādās darba vietās, kā redzams, sarūk pieaugot indivīdu izglītības līmenim, proti, nodarbinātie šāda tipa darba vietās ar izglītību, kas ir zemāka par vidējo, ir vairāk nekā 70%, ar vidējo tie ir, apmēram, 55%, taču ar augstāko vai profesionālo nedaudz virs 40%, kas atkal apstiprina, ka izglītības līmenis ir ļoti nozīmīgs, kad meklē darbu. Protams, fakts par labu šiem cilvēkiem ir tāds, ka tiem ir darbs, tie cenšas iekļauties sabiedrībā un radīt sev dzīvošanai labvēlīgus apstākļus, kas, iespējams, lielākajai daļai no šiem cilvēkiem nebija izdevies Latvijā.
Turpinot aplūkot M.Hazana iegūtos rezultātus, mēs varam redzēt, ka ievērojami vairāk emigrantu no Latvijas, kuru izglītība ir zem vidējās, ir pašnodarbinātie, sasniedzot, apmēram, 8%. Palielinoties izglītības līmenim šie rādītāji ir ievērojami mazāki. Tas varētu būt skaidrojams dažādi, proti, daudzi, ierodoties citā valstī meklē darbu, ko varētu darīt, iespējams jau ar spējām šajā nozarē un neiedomājas par to, ka varētu paši izveidot savu biznesu, varbūt, tie ir vietējie uzņēmēji, kuru uzņēmumi bankrotēja krīzes periodā un tie izvēlējās doties uz citām valstīm un veidot savu biznesu tur.…
