Kopīgā politika.
Eiropas Kopienas kopīgā politika tika pieņemts vairāku iemeslu dēļ. Vispirms tā bija nepieciešama, lai iesāktu ekonomiskās integrācijas procesu. Kopīgās lauksaimniecības politikas izveidošana, kā arī kopīgās ārējās ekonomikas robežas noteikšana padarīja Eiropas ekonomiskās kopienas darbību redzamu, taustāmu un neatgriezenisku. Kopīgajām politikām bija arī noteicošā ietekme ekonomiskās integrācijas paplašināšanās un tās padziļināšanās.
Kopīgās politikas darbības lauks daudzu gadu laikā ir attīstījies un paplašinājies, jo šodien konkrēto kopīgo politiku skaits ir divkāršojies salīdzinājumā ar stāvokli Romas līguma spēkā stāšanās laikā.
Eiropas Komisijas pirmais prezidents profesors Valters Halšteins pēc atkāpšanās no amata izklāstīja 10 svarīgākās kopīgās politikas. Pēc viņa uzskatiem tās noteica Kopienas dibinātāju galamērķi. Šie 1960`jos gados par ļoti pārdrošiem uzskatiem Eiropas Kopienas idejiskie mērķi bija:
• konkurences politika;
• vidējā laika posma ekonomiskās attīstības politika;
• sociālā politika;
• industriālā politika;
• transporta politika;
• monetārā politika;
• nodokļu politika;
• lauksaimniecības politika;
• enerģijas politika;
• reģionālā politika;
• konjunktūras politika.
Šis mēģinājums palielināt kopienas ietekmi izraisīja nacionālo valstu pretestību, kas lielā mērā priekšlaicīgi apturēja daudzus integrācijas centienus. Diemžēl izrādījās, ka lielākā daļa tautsaimniecības interešu grupējumu kopīgā politika saistījās ar kaut kāda labuma gūšanu pāri paša tiešajiem ieguldījumam attiecīgajā jomā. Kopīgo politiku veidošana 1960`jiem gadiem noslēdzoties, apstājās pie Kopīgās lauksaimniecības politikas izveidošanas. Tehnisku iemeslu dēļ, izdalījās Kopīgā zvejas politika, kas sākotnēji bija iecerēta kā KLP daļa.
…
