Mūsdienu pasaules valstu sistēmā ekonomiskajā ziņā vērojamas lielas plaisas starp bagātajām attīstītajām valstīm un nabadzīgākajām valstīm. Lai arī attīstītās valstis ir skaitliskā mazākumā, salīdzinot ar, piemēram, attīstības valstīm, taču to īpatsvars pasaules ekonomikā ir ievērojami liels. Patreizējais starptautiskās sociālās un ekonomiskās nevienlīdzības līmenis ir vēsturiski nepieredzēts, jo nekad līdz šim dzīves līmenis nav tā atšķīries starp valstīm un reģioniem. Jūtamas lielas atšķirības bagāto Ziemeļu- nabadzīgo Dienvidu dalījumā.1 Runājot par noteiktiem reģioniem, kur atrodas attīstītās bagātās valstis, nākas runāt par Ziemeļameriku (ASV un Kanāda), vecās Rietumeiropas valstis, Austrālija un Jaunzēlande, kā arī Japāna, zināmā mērā arī Āzijas tīģeru valstis.
Līdz ar šo attīstības līmeņa atšķirību, relatīvi bagātajiem Ziemeļiem nākas piedzīvot morālos, politiskos un ekonomiskos sarežģījumus, jo Trešās pasaules valstis turpina izdarīt spiedienu uz Ziemeļiem, lai tie piekāptos mainīt starptautisko ekonomisko kārtību, lai padarītu vieglāku Dienvidu attīstību, taču Ziemeļos vēl joprojām pastāv satraukums par Trešās pasaules parādiem, nelegālo imigrāciju, pasaules lietus mežu iznīcināšanu un nelegālo narkotiku tirdzniecību, kuru cēloņi meklējami Trešās pasaules nabadzībā. Pagaidām gan mēģinājumi panākt kādu vienošanos par šīm problēmām starp Ziemeļiem un Dienvidiem cietuši neveiksmi, kas noved pie nopietnām sekām abās plaisas pusēs. Nevienlīdzība un ekonomiskie zaudējumi var arī rosināt vardarbības un kara izvēršanos gan valstu iekšienē, gan arī starp tām, kas plaši bija vērojams Āfrikas, kā arī citu valstu ilgajos pilsoņu karos. Konfliktu centrā starp Ziemeļiem un Dienvidiem un pašām Dienvidu valstīm pārsvarā atrodas kontrole par tādiem resursiem kā nafta un stratēģiskie minerāli. …
