Rakstnieka Hermaņa Heses ceļš ved no apceres uz darbību, no prāta rotaļām uz radošu esamību, no vienpatības uz kopību. Autora daiļrade palīdz izzināt sabiedrības attīstības likumsakarības, liecina par mākslinieka – humānista atbildības apziņu, pauž pārliecību, ka cilvēcei izdosies radīt harmoniskāku sabiedrisko iekārtu par to, kas valda 20. gadsimta Rietumeiropā.
“Man bija divi uzdevumi,” raksta Hermanis Hese, “uzcelt garīgu telpu, kurā es varētu dzīvot un elpot, par spīti pasaules saindējumam, radīt sev patvēruma vietu un cietoksni, un, otrkārt, paust gara pretestību barbariskajām varām...”
Lai aptvertu šo vārdu patieso nozīmīgumu, ikvienam no mums būtu jāiedziļinās rakstnieka dzīves gaitās, jo tieši tur ir meklējamas atbildes uz visiem literārajos darbos uzdotajiem jautājumiem.
Hermanis Hese ir dzimis 1877. gada 2. jūlijā neievērojamā, klusā, sīkpilsoniskā pilsētiņā Kalvā, Dienvidvācijā. Rakstnieka vecāki tikai satikušies un iepazinušies šajā vietā, nākdami katrs no savas zemes malas. Tēvs Johaness Hese bijis Krievijas pavalstnieks, jo dzimis Igaunijā, māte Marija Gunderte dzimusi misionāra ģimenē Austrumindijā. Šajā pilsētiņā viņi vienmēr palika par svešiniekiem, jo daudzi atteicās pieņemt viņu ģimenes internacionālo būtību. Lai gan rakstnieks jūt ģimenes locekļu atsvešinātību attiecībās ar apkārtējo pasauli, pats viņš bērnības pilsētu uzskata par savu īsto dzimteni. Kalva viņam ir “skaistākā no visām pilsētām” un tāda paliek uz mūžu.Dziļi poētiskie dabas tēlojumi Heses darbos nav fantāzijas veidojumi, bet reālas dzimtās pilsētas ainavas.…
