Sievietei jau no seniem laikiem nācies cīnīties par savu vietu sabiedrībā, ģimenē, lauzt ierūsējušus stereotipus un šķelt nosodījuma pilnos viedokļus. Mūsdienās vairs nav neparasti ja sieviete ir ārste, juriste vai tiesnese. Taču pirms kāda laika sievietes pat nebija tiesīgas vēlēt, domāt un kur nu vēl rīkoties. Viņas bija kā greznas rotas, kā dārgi iekarojumi. Jau no seniem laikiem leģendās stastīts, ka sievietes rotājušas vīriešu iekarojumus, simbolizējušas viņu vīrišķību. Dažās valstīs vēl šodien sievietes ir zemākas būtnes, tādas kā dārgas medību trofejas, nekustamais īpašums. Ir pat valstis, kur sievu skaits parāda vīrieša maka biezumu. Sievietes tiek uzskatītas par daiļo dzimumu. Skaistas, bet vājas un neizlēmīgas.
Norvēģu rakstnieks Henriks Ibsens lugā „Leļļu nams”ir lieliski attainojis sievietes lomu ģimenē un savu attieksmi pret to. Jau studenta gados Ibsenā sāka sakņoties naids pret patstāvošo sabiedrības iekārtu. Viņš asi iestājās pret buržuāzisko ģimenes attēlojumu, sevišķi izceļot psihaloģiskos konfliktus. Viņš atklāti saceļas pret uzskatiem par sievieti, parāda, ka sabiedrības morāle viņu sakropļo, nogalinot viņā cilvēcības apziņu.…
