Katram cilvēkam, arī man, ir svarīga piederības sajūta. Man ir svarīgi, lai es būtu piederīga savai ģimenei, lai es justos kā pilntiesīga tās daļa, saviem draugiem, lai tie mani neatstumtu, savam klases kolektīvam, lai tajā justos saprasta un lai kāds manī ieklausītos, bet tikai šodien, jāsaka – par nožēlu, iedomājos, ko man nozīmē piederība savai tautai un dzimtenei. Es nezinu, kādēļ agrāk par to neesmu domājusi, varbūt man bija domāt par kaut ko tik nopietnu, jo zinu, ka šī tēma priekš manis nav no tām vieglākajām, bet iespējams, ka man bija bail no tā, ko par sevi uzzināšu. Šodien, kad es te sēžu pie sava rakstāmgalda, domājot par savu dzimteni un tautu pie kuras es piederu, mani pārņem siltas sajūtas. Nezinu kādēļ. Tā nekad agrāk nav bijis, bet šodien viss ir mazliet citādāk, nē – šomēnes viss man liekas citādāks. Es jums gribu pastāstīt par to, kas šomēnes ar mani tāds ir noticis, lai uz šo tēmu – ko nozīme piederība savai tautai un dzimtenei – paskatītos citādāk nekā agrāk.…
