Nevar jau zināt, cik ilgi mums Krimuldā tā bibliotēka būs, varbūt pēc kāda laika vairs neuzskatīs par vajadzīgu. Šobrīd mums nekaitētu tāda vienotības sajūta kā toreiz – visi kopā apvienoties un nevardarbīgā, bet neatlaidīgā un nevienaldzīgā manierē parādīt, ko tad mēs īsti gribam. Dažreiz prātoju par braukšanu peļņā uz ārzemēm, jo šeit jau pēc prognozēm nekā laba vēl kādu laiku nebūs, bet katru reizi tomēr no šīs domas atsakos. Spītīgi ticu, ka bērni atradīs darbu, sagaidīšu mazbērnus un varēšu arī viņiem tomēr ar lepnumu pastāstīt par tām dienām un naktīm pirms 20 gadiem, kad tauta apvienojās, zinot, ko grib un to arī panāca.”…
