Secinājumi.
Klasiskā modernisma paradigma ir salīdzinoši jauna paradigma, savu pilno veidolu ieņēmusi 20. gs. 50-tajos gados. Kā četras galvenās ietekmes uz tā veidošanos var minēt marksismu, pūļa psiholoģijas idejas, Maksa Vēbera un Emīla Dirkheima uzskatus.
Modernisms radās kā atbildes reakcija uz iepriekšējās paaudzes nacionālisma pētniekiem, kuri nāciju skatīja kā senu, mūžīgu, organisku un dabisku veidojumu, un šādu uzskatu kopumu mēdz dēvēt par pereniālismu. Modernisti nāca klajā ar uzskatu, ka nācijas nav ne senas, ne mūžīgas, ne dabiskas, tieši pretēji – tas ir salīdzinoši jauns, mērķtiecīgi konstruēts fenomens, piederīgs konkrēti modernitātei un, vismaz sākotnējā formā, raksturīgs tieši Eiropai.
Modernistu paradigma un nācij-veidošanas modeļa teorija kļuva par vispārpieņemtu ortodoksiju 20. gs. 60-tajos gados, laikā, kad dominants bija funkcionālisms ar savu metodi un domāšanas veidu.
Lai arī kādus būtu modernisma teorētiķu ideoloģiskās un teorētiskās atšķirības, tie visi piekrīt, ka nāciju-veidošanās laika posms vērojams ļoti nesenā pagātnē, ka modernie apstākļi radīja auglīgu augsni nāciju formācijai un ka nacionālisms ir viena no veiksmīgākajām modernisma ideoloģijām.
…
