Reiz kāds lasis, kas dzīvoja Pērnavas līcī, kādu dienu atpeldēja uz Rīgas jūras līci. Viņš bija pieaudzis lasis. Kad pienāca rudens, lašiem sākās nārsta laiks, un lasim vajadzēja peldēt uz upi, kura ietecēja Rīgas jūras līcī. Lasis izvēlējās līkumaino Gauju, kurā arī iepeldēja nārstot.
Lasis sāka savu ceļojumu pa Gauju. Viņam vajadzēja atrast piemērotu nārsta vietu, ko viņš arī meklēja. Lasis peldēja aizvien dziļāk Gaujā, kaut arī tur bija labas nārsta vietas, bet lasis neapstājās, jo gribēja atrast vislabāko. Tā peldēja un peldēja pa līkumaino Gauju, caur atvariem un lieliem pelēkiem akmeņiem. Viņam te patika, jo Pērnavas līcī nevarēja tik droši peldēt, jo blakus atradās Pērnava, kurā bija osta. No ostas brauca zvejas kuģi, no kuriem lasim bija jāizvairās. Lasis pēkšņi izdzirdēja balsis, viņš bija netālu no Siguldas. Pa ūdeni kāds brida. Te bija diezgan sekls, un lasim piemērota nārstošanas vieta. Bet lasis nevarēja te apmesties, jo te bija kaut kādi ļautiņi, kas brida pa auksto un dzidro ūdeni. Lasis bija izbijies!…
