Šķidrie kristāli tika atklāti 1888.gadā, kad austriešu botāniķis Frīdrihs Reinitzers (Fridrich Reinitzer) novēroja, ka vielai, ko sauc par cholesteril benzoate ir divi atšķirīgi kušanas punkti. Savā eksperimentā viņš paaugstināja šis cietas vielas parauga temperatūru un novēroja, kā cietās vielas kristāls kļūst par neskaidru, necaurspīdīgu šķidrumu. Turpinot palielināt temperatūru, vielas paraugs izmainījās par caurspīdīgu šķidrumu. Viņa darbs tika atzinīgi novērtēts, jo viņš atklāja jaunu vielas matērijas stāvokli- šķidro kristālu stāvokli.
Šķidro kristālu pētīšana un plaša izmantošana tehnikā saistāma ar mūsdienu modernākās tehnikas nozares- elektronikas attīstību. Tos sekmīgi izmanto elektronisko pulksteņu indikatoros, informācijas apstrādes un attēlošanas sistēmās, mikrokalkulatoros u.c.
Lielu zinātnisku interesi izraisa šo struktūru īpašā loma molekulāri bioloģiskos procesos, Izrādās, ka bioloģiski aktīvas molekulas un pat makroskopiskas struktūras, piemēram, vīrusi var atrasties šķidrā stāvoklī. Tādēļ biologiem ir svarīgi pētīt un izprast šķidrā kristāla stāvokļa esamību un īpašības bioloģiskajos objektos. Ir noskaidrota lielā loma cilvēka organisma šūnu dzīvības procesos, enerģētiskajā vielu apmaiņā, sintēzes, vairošanās, kustību, uztveres un citās norisēs.
Mezomorfie vielu stāvokļi- šķidrie kristāli ir organiskas vielas, kuras pie noteiktas temperatūras intervāla un šķīdinātāja ir vienlaicīgi apveltītas ar cietās vielas kristālam un šķidrumam raksturīgām īpašībām. No vienas puses, tas ir šķidrums ar tam raksturīgo plūstamību un tā viskozitāte mainās no ūdens līdz biezas eļļas viskozitātei atkarībā no kristāla tipa. Tajā pašā laikā tiem piemīt cieto kristālu raksturīgā optisko, elektrisko, magnētisko, termisko un mehānisko īpašību anizotropija.…
No ļoti neliela daudzuma pieejamās informācijas maksimāli īsi un kodolīgi rakstīts par šķidrajiem kristāliem.
