Vārds „terror” latīniski nozīmē bailes. Brīdī, kad šīs bailes tiek izmantotas, lai šantažētu valsti, sabiedrību vai politisku grupējumu, sāk darboties “jauni likumi”. Terorismam kā jēdzienam līdz šim nav sniegtas precīzas definīcijas, taču viena no raksturīgākajām iezīmēm ir saistīta ar mērķa un izmantoto līdzekļu neatbilstību. Terora akts ir veids, kā indivīds vai minoritāte mēģina sasniegt noteiktu mērķi tad, ja to nav iespējams izdarīt likumīgiem līdzekļiem. Terorists visbiežāk ir individuālists, kas nostājies pret sabiedrību, taču tajā pašā laikā lielākā terora aktu daļa notiek zināmas organizācijas, grupas vai pat nācijas vārdā.1 Terorisms pašreiz ne praktiski, ne arī teorētiski nav atdalāms no politiskās jomas vai sociālo, ekonomisko, tiesisko, militāro un citu jomu pārvaldes. Terorisms visspilgtāk parādās tur, kur politika izrādās vismazspējīgākā.
Terora akts vienmēr ir notikums, kurā piedalās vismaz trīs puses: noziedznieki, upuri un “mērķauditorija”, kas pakļauta psiholoģiskajam spiedienam. …
