Globalizācijas jēdziens. Nacionālo mērogu procesu pāraugšana globālā mērogā, veidojot visaptverošu starptautisku sistēmu. Pasaules ekonomisko, tiesisko, sociālo, politisko, etnisko, reliģisko, psiholoģisko u. c. procesu mijiedarbības galarezultāts. Tas ir pamatā globālai stratifikācijai, kuras elementi ir valstis.1
Globalizācija un nevienlīdzība. Ir kritēriji, pēc kuriem nosaka valstu lomu un stāvokli globālajā stratifikācijas sistēmā. Bagātība – to mēra pēc NKP (nacionālā kopprodukta), kas ir attiecīgajā gadā valstī gūtie kopējie ienākumi. Taču tas nav pilnvērtīgs un objektīvs rādītājs, jo ietver tikai naudas formā gūtos ienākumus, kas nabadzīgās valstīs nav tik bieži sastopams kā preču apmaiņa, neiesaistot naudu. Manāma tendence, ka nevienlīdzība starp valstīm pieaug, bagātajām valstīm nostiprinot savu labklājību, kamēr nabadzīgās kļūst arvien trūcīgākas – jāņem vērā, ka tās ir valstis ar lielāko iedzīvotāju kopskaitu, piemēram, Āfrikas valstis, Indija.2 Politiskā orientācija – valstis atkarībā no to politiskās nostājas un iekārtas iedalīja trīs grupās: 1) Industriāli kapitālistiskās Pirmās pasaules valstis, piemēram, ASV, Austrālija, Japāna un Rietumeiropas valstis. Bija brīvā tirgus ekonomika un demokrātiski ievēlēta valdība. 2) Otrās pasaules sociālistiskās valstis, piemēram, tā laika Padomju Savienība, Ķīna, Austrumeiropa, Kuba. To pamatā bija komunistiska valdība un plānotā ekonomika.…
