Platona izveidotajā valsts idejā pastāv stingra hierarhija. Sabiedrība ir iedalīta trijās šķirās. Vienkāršie ļaudis – zemkopji, amatnieki, algādži, tirgotāji, gleznotāji, aktieri, mūziķi, dzejnieki, uzņēmēji, ārsti; sargi un valdnieki. Cilvēka piederība kādai no šīm šķirām ir atkarīga no cilvēku spējām un dabas, kas atbilst kādam noteiktam darbam. Zemkopji ir atbildīgi par pašas neatliekamākās vajadzības nodrošināšanu – pārtikas sagādāšanu, lai eksistētu un dzīvotu. Tāpat arī amatnieki un tirgotāji nodarbojas ar citu cilvēka miesas vajadzību apmierināšanu – namdari gādā, lai cilvēkiem būtu pajumte, gani – lai zemkopjiem aršanai būtu jūga dzīvnieki, audējiem un ādmiņiem – ādas un vilna. Savukārt tirgotāji rūpējas par nepieciešamo preču ievešanu no citām valstīm. No pārējiem amatiem cilvēks ir uz mūžu atbrīvots, lai nepalaistu izdevību labi veikt pats sev paredzēto darbu.
Sargu uzdevums jau ir daudz svarīgāks – cīņa ar ienaidniekiem, tādēļ, vēl jo vairāk kā pārējiem, tiem ir nepieciešams vairāk brīvā laika, prasmes un gādības. Valsts aizsardzībai nepieciešams atlasīt vīrus ar piemērotu raksturu – viņiem vajag būt ar asu uztveri, lai pamanītu ienaidnieku, ātriem, lai to vajātu un panāktu, stipriem, lai to vajadzības gadījumā uzveiktu, vīrišķīgiem un drosmīgiem. Liela nozīme šādu cilvēku izveidē ir audzināšanai. Šajā ziņā ir pieļaujama literatūras cenzūra. Tai jāsekmē pilsoņa audzināšana, viss, kas neatbilst tās pamatprincipiem, no literatūras jāizslēdz. Piemēram, teiksmas par Aīda pazemes valstību, pēc Platona domām, iedveš cilvēkiem bailes. …
