Pēc Aristoteļa sengrieķu filozofijā novērojams diezgan savdabīgs virziens, ko, raugoties no atziņas teorijas viedokļa, varētu apzīmēt kā patiesības kritēriju meklēšanu. Šis virziens manāms stoiķu un epikūriešu mācībā. Ir taisnība, ka stoiķu un epikūriešu filozofija ir praktiska: tur vairāk apcerēti ētikas, politikas un dzīves jautājumi, bet tomēr viņā atrodamas arī zīmīgas gnozioloģiskas domas, kas jautājumā par patiesības mērogiem spēj ievērojami papildināt Platona un Aristoteļa uzskatus.
Jūlijs Students pievēršas šīm domām savā doktora disertācijā zem nosaukuma “Atziņas teorija grieķu filozofijā”, kura tiek datēta ar 1927. gadu. Šī tēma tiek apskatīta darba pēdējā daļā, kurai arī tiek pievērsta uzmanība dotajā referātā. Referāta mērķis ir dot nelielu iztirzājumu filozofa radošās darbības epizodei, lai vispārīgi un bez pretenzijām uz nopietnu objektivitātes devu novērtētu tās oriģinalitātes iespējas tā laika filozofjas kontekstā.
Vispirms pakavēsimies pie stoiķu atziņas teorijas, kuras galvenie pārstāvji ir Zēnons, Kleants, Hrīsips. Stoiķu gnozioloģijā vērojami trīs zīmīgi pieturas punkti: empīricisms - kas stoiķiem ir kopīgs ar epikūriešiem un kura sakne meklējama ciniķu skolā, tālāk - pieredzes principa pacelšana jēdzienā - tā ir īpatnēja stoiķu pārliecība - un beidzot patiesības kritēriji.
Stoiķi ir tajā pārliecībā, ka visi priekštati rodas no priekšstatāmā priekšmeta iedarbības uz mūsu dvēseli. Apziņas saturs cilvēkā rodas ārpasaules priekšmetiem iedarbojoties uz mūsu dvēseli, kura dzimstot līdzinās neaprakstītai tāfelei. Jutekliskā uztvere, jutekliskās apjautas ir tās, kas raksta baltajā dvēselē. No apjautām rodas atcerēšanās, bet no atcerēšanās - pieredze. …
