Fausts nespēj rast mieru un sakās vēlamies tā kā mēness – kalnos iet, ar gariem lidot, būt brīvs no zinātnības tvana. Viņš cer, ka dabā atdzims tā dvēsele. Tam esot jau gana caurumā, kur apkārt dažādu pudeļu, bundžu un instrumentu, no kuriem vairāk prieku nerod. Vien grāmatu, ko sarakstījis Nostradams, tas līdzi varētu ņemt. Tajā neizskaidrojamu un vilinošo zīmi, kurā redzams, kas viss pāriet otrā un savijas. Viņš redz makrokosma un zemes zīmes. Fausts sauc garu un jūtas apmulsis, sabijis no tā.
Pie durvīm klauvē Vāgners, Fausta māceklis, kurš vēlas smelties tā zināšanas un sasniegt nesasniedzamo, pašu augstumu, par ko Fausts vairāk nav tādā sajūsmā, jo viņš jau zina, ka visu sasniegt nevar, bez tam, tie, kuru savu sirdi un jaunatklāto sabiedrībai deva, tika nesaprasti un sodīti. …
