Kara laikā pazuda Austroungārijas impērija. Krievijas impēriju pārņēma boļševiki un tā uz divu gadu desmitiem atkāpās Eiropas perifērijā. Vāciju satricināja gan sakāve, gan revolūcija, inflācija, ekonomiskā depresiju un diktatūra.
Visa 19.gs. garumā Lielbritānija un Austrija pretojās Osmaņu impērijas sabrukumam, jo bija pārliecinātas, ka nelielās nācijas, kas parādījās šī sabrukuma rezultātā, varētu izjaukt starptautisko kārtību. Viņuprāt, mazo nāciju pieredzes trūkums varētu pastiprināt vietējās etniskās nesaskaņas.
Pēc Versaļas miera līguma ekonomiski nozīmīga teritorijas daļa tika atdota no jauna radītajai Polijai, kas atdalīja Austrumprūsiju no pārējās Vācijas. Arī Beļģija saņēma daļu teritorijas, bet Elzasa-Lotringa tika atdota Francijai.
Polijas austrumos, aiz bailēm no revolūcijas izplatības, pašnoteikšanās tiesības neievērojot, Austrumgalīcijas, Volīnijas, Rietumbaltkrievijas apgabali tika piešķirti Polijai. Arī Viļņas apgabals, kur Viļņai kā nacionālam simbolam bija milzu nozīme lietuviešu nācijas dzīvē, tika piešķirts Polijai ar pamatojumu, ka šai apgabalā nav lietuviešu iedzīvotāju vairākuma.13
Jaunizveidoto valstu lielākās iekšējās grūtības izrietēja no tā, ka tās gan radās kā nacionālās pašnoteikšanās principa iemiesojums, taču blakus dominējošajai nācijai tajās dzīvoja arī minoritātes. Faktiski visas jaunās Austrumeiropas valstis, neraugoties uz savu
dažādību, pieņēma unitāras jeb apvienotas nacionālas valsts modeli, tādā veidā ignorējot savu nacionālo mazākumu prasību pēc dalības valsts celtniecības procesā.
…
