-
Edvarts Virza "Straumēni"
ZIEMA
«Kad putni dziedāja zaros, labība auga laukos un zāles viļņojās pļavās, saulei bij kur pastaigāties, un pati no dabas krāšņuma iedegusies, tā to apkampa pīpeņu dzeltenām rokām. Bet visam apguļoties, aizejot un novīstot, tā aprāva savu gaismu, kā aprauj pienu govs, kad to izdzen vājās ganībās. Saule aizgāja uz laimīgākām krastmalām, kur tās deviņiem dzelteniem zirgiem bij barības papilnam.»
«Sals, žņaugdamies ap kokiem, spieda ārā no tiem pēdējo mitrumu, un aizmigušo zaru dvaša pārvērtās baltā sarmā, un aukstumā tie stāvēja svinīgi, līdzīgi paradīzes dvēselēm, kas, tērptas nededzinošās ugunīs, ir aizmirsušas visas zemes atmiņas.»
«Un kā sudmalās rāmam laikam pastāvot apstājas visi darbi, tā arī Straumēnos tie sarāvās ar ziemas atnākšanu, un sevišķi svētdienās ļaudis nezināja ko darīt, un garlaicība, tikpat nekustīga kā saules spīdums istabas plānā, viņus pārņēma.»
Ziema ir laiks, kad visi lauku darbi ir padarīti un daba «aiziet gulēt», tāpēc viss šķiet drūmāks un pelēcīgāks. Ļaudīm iestājas sava veida garlaicība.
«Sals aizzīmogoja visus dzīvības avotus, un tāpat kā vasaras lielā karstumā ļaudis vairījās no āra, tā tagad uz ceļiem neredzēja ne braucēja, ne gājēja, un slieču iečirkstēšanās atskanēja tik dikti, ka likās — pasauli satricina plīstoša pērkona troksnis.»
«Sals un sniega kuplums ziemā norādīja uz saules karstumu un druvu kuplumu vasarā.»
«Un kad zeme bij sasalusi un cieta kā krams un vējš ap to plēsdamies dzina pa gaisu ledainus un melnus putekļus, visi kāroja sniega vienmuļīgo baltumu, kas atkal savienotu mājas ar mājām kā zāle pavasarī.»
Poēmā dažviet pamanāmi gadalaiku pretstati, kas ļauj salīdzināt spilgtākās iezīmes katrā sezonā.
«Visiem likās, ka – tikai citādā veidā – ir atgriezušās maija dienas ar pieziedējušiem ķiršiem un ābelēm, kad arīdzan zem tiem varēja staigāt kā zem baltām velvēm.»
Ziema Straumēnu ļaudīm arī atgādināja par gaišo laiku pavasarī. Bargas ziemas laikā vēl joprojām valdīja pozitīvisms un prieks.
…
Rudens «Viņš tur tikai nometis žēlsirdību, piedošanu un visu lietu izprašanu, — šīs brīnišķās puķes, kas uzplaukst cilvēka gara rudenī» «Viņi bij apauguši ar turību, un rudeņos visi ceļi oda pēc graudiem, kad viņi veda savus rijās žāvētos kviešus uz Jelgavu, no kuras tie atgriezās tikai vēlā naktī dziedādami.» «Laiks turējās sauss, rudens bij pacēlis mākoņus augstu gaisā, atstādams laukiem klusumu, kas bija tik liels, ka varēja dzirdēt irbju tecēšanu caur labību lauka otrā galā.» Rudens ir ražas laiks, kad Straumēniem ir jāstrādā un jānovāc vasarā iegūtais. Šis gadalaiks ienes arī sērīgu noskaņu, jo pēc tā ir ziema, kas ir drēgna un drūma. Poēmā daba un dzīvnieki salīdzināti ar dažādām parādībām un lietām. «Kapi šajās naktīs atvērās, un smagi birdinādami smiltis no tiem ārā rāpās mirušie un bezvējainās Veļupes pļavās tiem pakaļ skaņi nomāva bez ganītājiem palikušās veļu govis un nozviedza veļu zirgi.» «Visu vasarā izstaigāto gaitu grūtums viņai nokrita piepeši no pleciem kā zāļu nasta, un atvieglota viņa skatījās tālajā Gāju ceļā, ko baltu bij nominušas uz debesīm skriedamas mirušo cilvēku dvēseles.» Rudens bija arī veļu laiks, kad tika sagaidītas mirušo dvēseles, un šajās poēmas rindas izpaužas autora attieksme, E. Virzam uzskatot, ka cilvēku un dzīvnieku dvēseles ir vienlīdzīgas.
