Dzejoļa krājums sadalās divās daļās. Pirmajā daļā ir ievietoti dzejnieka dzejoļi, kuri tikuši publicēti laika posmā no 1982. – 1983. gadam, savukārt otrajā daļā, kas ir daudz apjomīgāka nekā pirmā daļa, ir publicēti pēdējie O.Vācieša dzejoļi, kuri apkopoti no dzejnieka burtnīcām. Tāpēc, lasot dzejoļu krājumu “Nolemtība”, noteikti pamanīsiet, ka otrā daļa sadalīta 26 burtnīcās.
Dzejoļu krājuma “Nolemtība” motīvi
Lasot otro dzejoļa krājuma daļu, rodas iespaids, ka tiek lasīta dzejnieka dienasgrāmata. Katrā burtnīcā ir gadalaikam raksturīgās iezīmes, piemēram, janvārī viņš savu dzeju saista ar personīgo dzīvi, izjūtām, ticību sev, bet jūlijā dzejnieks saista kopā raksturīgās vasaras pazīmes kopā ar pretstatu: skaistu pielīdzina kaut kam nepatīkamam un skumjam – karu, nāvi!
“Nav šoziem neviena, kas mācētu ticēt. Un tāpēc velkas kā paralītiķi pelēkas pusziemas dienas”
“Kā man biti ar divām dzeltēnām putekšņu somiņām iztēlot ar patrontašām?”
“Kā man zilajā spārē, nenoķeramajā, saskatīt raķetes auksto, ar nāvēm pildīto ķermeni?”
Liriskā “Es” pārdzīvojumi
Liriskais „Es” sevi raksturo kā jūtīgu personu. Optimisms, izlikšanās, ka viss ir lieliski vai ideāli, liriskajam „Es” ir sveša, pat kaitinoša, jo, pauzdams viltotu sajūsmu par cilvēkiem, kuri nesaskata netaisnības dzīvē, viņš saka:
„Kas dzīves virs mākoņos dzīvotājiem kaiš!
Tiem priekos, bēdās, taisnībā un liekulībā, nezināšanā – viss gaišs.”
Kaut gan sāpes, nogurums, nomāktība, bezcerība un vēlme dzīvot sev tīkamu dzīvi, grauj lirisko „Es”, viņš tomēr savu dzīvi no sirds mīl. …
