Raganas vieta latviešu kultūras vēsture ir droša. Tā tur ierakstīta ar lieliem melniem burtiem, dažreiz ar zelta malām. Tās jau 16. gs. dedzināja, gan pabailīgi, Livonijas laicīgie un garīgie valdnieki. Sevišķus ziedu laikus raganu dedzināšana piedzīvoja 17. gs., kad ļoti aktīvs kļuva raganu jautājuma sevišķais speciālists Rīgas zviedru ieceltais superintendents Samsons, Zviedrijas kanclera Uksenšernas studiju biedrs un draugs. Tas notika ,,labajos zviedru" laikos. Uguns sārti prasīja daudzu latviešu meitu un sievu dzīvības. Raganas dedzināja un tās bija jādedzina, jo ar to glāba baznīcu no sātana ļaunā graujošā darba. Sātana ļaunos darbus sevišķi aktīvi un sekmīgi veica viņa ,,brūtes", kas zināmos laikos pulcējās pie paša elles lielkunga, lai dzīrotu ekstatiskās seksuālās orģijās.…
