Mūsdienu sabiedrībā ģimene kā institūts veidojās partneru (šajā izpratnē, ģimenes locekļi – vīrs un sieva) divpusējo attiecību pamatā. Jau agrā jaunībā ģimeni papapildina trešais tās loceklis – bērns. Bērnam „piesakoties” pārāk agrā vecumā (neplānota grūtniecība) topošā māmiņa izvēlās pārtraukt grūtniecību, jo pati vēl ir „bērns”. Sasniedzot jauniešu vecumposmu, apmēram 18. gadu vecumu jaunieši uzdrīkstas pieņemt izaicinājumu – kļūt par ģimeni un audzināt bērnu.
Nereti tas ir, kas jauns abiem vecākiem, nebijusi pieredze – izaicinājums. Te parādās neprasme, bailes, nedrošība bērna apkopšanā, reizēm arī nodrošināšanā (materiāli ņemot vērā vecāku iespējas). Tomēr visbiežāk jaunie vecāki vismazāko vērību pievērš mērķtiecīgai bērna audzināšanai to aizstājot ar „pārņemto audzināšanu” no saviem vecākiem. Šī audzināšana mēdz būt ar negatīvu pieskaņu un vardarbības (sišanas, lamāšanās) pielietošanu.
Jo sevišķi pirmsskolas vecumā bērni, kas ir viens no svarīgākajiem audzināšanas periodiem, kad veidojās normas, noteikumu izpratne, vecāki pieļauj lielākās audzināšanas kļūdas. Šajā vecumposmā nepieciešama vecāku izglītošana bērna audzināšanā, kas Latvijas ekonomiskajā situācijā netiek realizēts. Ņemot par pamatu šo problēmu autors izvēlējās izstrādāt vecāku sapulces projektu pirmsskolas izglītības iestādei audzināšanas jautājumos.…
