Zigmunds Freids un psihoanalīze

Sabiedrībā aizliegtās instinktu izpausmes cilvēkiem nācās iznīcināt viscietsirdīgākajā veidā - apspiest jau zemapziņā, it kā nekā tāda vispār nebūtu. Pat mūsdienās nomāktā seksualitāte daudzām sievietēm joprojām sagādā ciešanas. Tomēr instinkts paliek instinkts - nenokaujams, tikai šajā gadījumā tas ir apslāpēts un nomaskējies - izlien no slēpņa, kā pagadās, zvēriski un nekontrolējami. Apslāpēts instinkts var kļūt par cēloni visneticamākajām kaitēm. Ja Freida laikā būtu bijis pieņemts apspiest nevis seksualitāti, bet izdzīvošanas instinktu - viņš tik un tā atklātu tos pašus psihes darbības likumus, bet tad par impulsu kalpotu cits piemērs. Skandāls vēl nebūt nebeidzās ar to, ka Freids atzina cilvēka tiesības uz seksualitāti. Visiem dzirdot, viņš skaļi paziņoja, ka bērni arī ir seksuāli un ilgojas pēc dzimumakta ar vecākiem! Freids pie šāda secinājuma nonāca, vērodams pacientus. Būdams domātāja un pētnieka tips, viņš tomēr izcēlās ar lielu praktiskumu. Zinātniskais darbs tolaik nedeva iespēju pienācīgi uzturēt ģimeni, tāpēc pēc apprecēšanās Freids atvēra privātpraksi un sāka pētīt pacientu psihiskās īpatnības. Atrazdamies hipnozē, cilvēki aizrautīgi stāstīja, kā bērnībā viņu pavedinājusi mamma un tēvs. Nekādas izvirtības īstenībā nebija notikušas, pacienti par realitāti uzdod savas vēlmes...
Katrs bērns nāk pasaulē ar pilnu instinktu komplektu, arī seksuālā instinkta tur netrūkst. Piecgadīgs puisēns saka: „Kad tētis nomirs, es apprecēšu mammu." Vai tas ir šausmīgi? Nē, pilnīgi normāli. Puika sācis sevi uztvert kā vīrieti ( tāpat kā tēti ) un mammu - kā sievieti. Viņš jūt, ka vecākus saista īpašas attiecības, un arī pats vēlas tikt pie tādas pašas mīlestības. …