-
Literatūra 18.gadsimtā
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 2 | |
| 1. | Literatūrai raksturīgais | 3 |
| 2. | Romantisms un reālisms pasaules literatūrā | 4 |
| 2.1. | Romantisma virziena raksturojums | 4 |
| 2.1.1. | raksturīgākās romantisma stila iezīmes | 4 |
| 2.2. | reālisma virziena raksturojums | 5 |
| 3. | Johanna Volfganga Gētes dzīves cikls | 5 |
| 3.1. | Gētes literārās darbības pirmais posms (1770-1775) | 6 |
| 3.2. | Literārās darbības otrais posms (1775-1832) | 7 |
| 4. | Fridriha Šillera dzīves cikls | 9 |
| 4.1. | Nozīmīgākie darbi | 9 |
| Izmantotā literatūra | 10 |
2.1. Romantisma virziena raksturojums
18.gs. beigās un 19.gs. sākumā literatūrā, tēlotājā mākslā un mūzikā ienāk jauns mākslas izpausmes virziens, kas ātri kļūst populārs visu mākslas virzienu pārstāvju vidū. Tas ir romantisms (franču val. – romantisme). Tas ir idejisks un mākslas virziens Eiropas un Amerikas garīgajā kultūrā šai laikā.
Romantisma rašanos izraisīja vilšanās Lielajā franču revolūcijā un apgaismības ideoloģijā.
Romantisma pārstāvji centās pretstatīt realitātei jaunus, zināmā mērā neskaidrus un nosacītus sabiedrības ideālus. Romantisma māksla tā vērsās pret klasicisma racionālismu. Mākslā tika attēlotas neparastas parādības un apstākļi, visai saspringtas situācijas.
Romantiķi savas daiļrades priekšplānā izvirzīja cilvēka garīgo dzīvi, parādot ar kaislībās apveltītu un traģiski vientuļu stipra rakstura cilvēku.
Romantisma literatūras pārstāvju daiļradē atklāti dominē rakstnieka subjektīvā attieksme pret tēlotām īstenības parādībām, kad esošā vietā tiek izvirzīts vēlamais un cilvēkam ideālais, personība tiek akcentēta kā pašvērtība. Romantiķi popularizē cilvēka garīgo brīvību un patstāvību, neatkarību no objektīvajiem apstākļiem. Tāpēc romantiķi, tēlojot dzīvi, vai nu akcentē tās pārveidi, vai arī novēršas no reālās dzīves paša radīto sapņu pasaulē. …
1. Literatūrai raksturīgais 18. gadsimts literatūrā ienāca ar jaunām atklāsmēm, pārmaiņām. Parādās daudz jauninājumu Jauno laiku literatūra nesa sevī jauno laiku sabiedrības idejas. Šajā aspektā 18. gadsimta literatūra kardināli atšķīrās no 17. gadsimta literatūras, jo tagadējās literatūras pārstāvji ir arī sabiedriskās domas virzītāji. Dažādi rakstnieki pauda atšķirīgas domas literatūrā, tomēr gandrīz visu autoru darbos saglabājās kopīga pamatievirze - klaji negatīva attieksme pret iesīkstējušām baznīcu dogmām un morāli, pret feodālismu. Galvenais uzsvars tika likts un dabu un prātu, to atklāsme. Literatūrā turpinās apgaismības idejas, kas turpināsies arī nākamajā, 19. gadsimtā. Apgaismība nav literatūras virziens, bet gan sava veida filozofija, koncepcija, kas savu atbalsi rada gan literatūrā, gan arī citur. Katrā Eiropas valstī apgaismības idejas izpaudās nedaudz savādāk; tas bija atkarīgs no valsts ekonomiskā, politiskā un sociālā stāvokļa. Gandrīz visā Eiropas literatūrā atklājās jēdziens "pasaules pilsonis", ko noteica prāta un dabas kopīgi balstītā pārliecība.
