Jau 20. gs. sākumā latviešu valodā tiek ieviestas dažādas pārmaiņas, bet pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, latviešu valodai tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Latviešu valoda sāk izcīnīt valsts valodai atbilstošu stāvokli. Tiek risinātas lingvistiskas un sociolingvistiskas problēmas.
Liela uzmanība tiek pievērsta izglītībai, kultūrai. Uzceltas un atjaunotas skolas. Beidzot izglītību varēja iegūt latviešu valodā, beidzās krievu valodas un vācu valodas ietekme. Apzināti tiek izkopta latviešu valoda. Pieauga mācībgribētāju skaits. „Latvijas brīvvalsts laikā izglītības veidošanai tika atvēlēti 15 % līdzekļu no visiem valsts ienākumiem, tas ir par 3% vairāk nekā citās valstīs šajā laikā! Neatkarības laikā tika uzceltas 373 jaunas skolu ēkas un pārbūvētas vai atjaunotas 587 skolu ēkas.”1
Šajā laikā visnozīmīgākais, manuprāt, ir tas, ka notika pāreja no vecās drukas uz jauno. Tika pieņemts lēmums, ka 1908. gadā izstrādātā ortogrāfija būs valsts ortogrāfija. Jaunā ortogrāfija oficiāla kļuva 1922. gadā.
Daudzi valodas pētnieki pievērsa uzmanību terminiem, izveidoja terminoloģijas komisijas, tika iespiestas dažādas terminu vārdnīcas.
Literārās valodas kopšana un bagātināšana sekmēja pētījumus valodniecībā. Tika pētīta latviešu valodas vēsture, latviešu valodas cilmes skaidrojums.…
