1. ATKRITUMU IETEKME UZ VIDI
Gaiss, ūdens, zeme, dzīvie organismi, neorganiskā vide un tehnoloģiskie procesi ir savstarpēji saistīti vienotā bioģeoķīmiskajā sistēmā. Šīs sistēmas ietvaros notiek savstarpēja tās komponentu mijiedarbība, kuras rezultātā noris vielu aprite dabā. Atsevišķas vielas vai procesu gala produkti tiek pilnība izmantoti tālākajā aprites ciklā, bet daļa, kā nevajadzīgi atkritumi, tiek no tā izvadīti, veidojot cietus, šķidrus vai gāzveida izmešus. Šie izmeši, atkarībā no to sastāva un īpašībām, veido bīstamus un mazāk bīstamus atkritumus.
Šī vides problēma vislielākā mērā attiecas uz pazemes ūdeņiem. Latvijā praktiski neeksistē atkritumu pārstrādes industrija, tā neeksistēja arī Padomju Savienības laikos. Visu atkritumu daudzumu, ieskaitot arī rūpnieciskos atkritumus, uzglabāja uz zemes. Tā saucamos atkritumu glabāšanas poligonos netika ierīkoti necaurlaidīgi pret filtrācijas ekrāni ne no augšas, lai novērstu atkritumu skalošanu ar atmosfēras nokrišņiem, ne arī no apakšas, lai nepieļautu infiltrāta iekļūšanu pazemes ūdeņos. Tas bieži vien radīja augstu apkārtējās vides piesārņojumu, piesārņojuma pakāpe ar dažādām vielām šeit parasti apmēram 100 reižu pārsniedz maksimāli pieļaujamo koncentrāciju.[2]
Ja notekūdeņi, kas rodas izgāztuvēs netiek savākti, tie piesārņo gruntsūdeņus ar tādiem smagajiem metāliem kā arsēns, kadmijs, varš, svins, mangāns un cinks, kā arī ar amoniju un ļoti bīstamiem organiskiem savienojumiem, piemēram, polihlorētiem bifeniliem (PHB). Bez tam izgāztuvēs izdalās ievērojams daudzums metāna, kas izplūst atmosfērā.
…
