Pēc U.Hannerca domām,globālā kultūra jau ir šodiena,nevis varbūtējās nākotnes perspektīva.Pasaules kultūru rada lokālo kultūru pārklāšanās un tādas kultūras, kurām nav savas teritorijas.Šīs ir subkultūras lielākā veselumā.Pasaules kultūru organizē centra(pirmās pasaules) un perifērijas(trešās pasaules) asimetrija, kur pirmās pasaules homogenizējošās kultūras ietekme uz trešo ir lielāka nekā trešās pasaules lokālo kultūru ietekme uz pirmo.
Gan uzskats,ka globalizcija apdraud nacionālo identitāti,gan pozīcija,ka vēlamā globālās sabiedrības attīštības stratēģijas ir multikulturālisms,ir reducējami līdz aporijai,t.i.,loģiskam strupceļam.No vienas puses,antiglobālisms savu apogeju sasniedz terorisma formā,bet no otras puses,multikulturālisma ideoloģijas komunikācija ir kultūru dialogs piespiedu kārtā,un tas nereti tiek realizēts vardarbīgā formā.Abu viedokļu pamatā ir savstarpējā agresivitāte-nevienlīdzības un vienlīdzības uzspiešanas nepārvaramais pretstats.Var secināt,ka arī aiz vārda ,,globalizācija’’ slēpjas spēcīgas valsts/valstu ietekme uz citām,jo tikai stiprākās valstis ekonomikā,politikā un sabiedrības ideoloģijā spēj kontrolēt un pakļaut pasauli,novājinot vai inīcinot citas nācionālās valstis.
…
